212 - Varkaļkrogs

Salas pagasta pusē pie pārceltuves atradās Varkaļkrogs. Uz turieni varēja nokļūt ar prāmi, kas darbojās no Kabakas raga Majoros (sk. 19. objektu).

"Ar 1890. g. starp Majoriem un Vārkaļkrogu sāka uzturēt kārtīgu satiksmi motorlaiva, kas uzņēma 30 pasažierus. Daudz vasarnieku uz Vārkali izbrauca pabūt tīrā, sausā priežu mežā un priecāties par tuvējā Babītes ezera un apkārtējo lauku gleznainiem skatiem." (P. Belte. Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni. Rīgas Jūrmalā, 1935.)

"Tālāk redzams bijušais Vārkaļu krogs, tiesa, ievērojami pārbūvēts. Daži vietējie iedzīvotāji stāsta par ugunsgrēku, kurš esot izcēlies ap 1916. gadu. Krogs nodedzis, tad celts par jaunu. Līdz 1955. gadam ēkai bijis niedru jumts. Uzkalnā blakus krogam atradusies deju grīda. (---) 1899. gadā no t. s. Kabakas raga uz šejieni ierīkoja plostu vasarnieku vajadzībām. (---) Par kaujām pie Varkaļu kroga [Bermonta iebrukuma laikā] 1919. gadā 8 karavīri saņē­muši Lāčplēša Kara ordeni." (S. Rusmanis. Pirmoreiz pa jaunu ceļu - "Lauku Avīze", 1993.09.17.)

"Upes labajā krastā, kas šeit ir metrus 4—5 m augsts, parādās Varkaļkrogus. Domā, ka šis vārds radies tādēļ, ka rosīgajos hercoga Jēkaba laikos, vai arī ap to brīdi, te darbojies kāds vara apstrādātāju ceplis vai darbnīca. Šī vieta kādreiz bija ievērojama it sevišķi medniekiem, kurus cēla uz šejieni pāri motorlaiva un plosts, kā arī, protams, parastās airu laivas. Mednieki no Varkaļkrogus devās uz tuvējo Babīti, kur tos gaidīja mazie divvietīgie „pēlīši". (---) Dažkārt viens otrs medinieks līdz ezeram nemaz nenokļuva, jo Varkaļkrogus bija slavens ar savu labo bufeti un dzestrā alus kausiem... Pēdējā laikā Varkaļkrogus bija pamesta vieta." (K. Zutis. Kaija lido. - "Lāpa: Latviešu jaunatnes mēnešraksts," 1948.04.01)

"Mēs ejam uz staciju un braucam uz Majoriem, kur pavadījām iepriekšējo vasaru. Tur esam laivā braukuši pa Lielupi, staigājuši gar tās krastiem. Uti, lūk, viņi jau sēd savās laivās, šie laivinieki, un gaida braucējus. Tas ir viņu peļņas darbs. Mēs sēžāmies vienā no laivām un pārbraucam uz Lielupes otru krastu. Vietā, kur mēs mēdzam izkāpt, krasts ir diezgan augsts. Turpat ir ēdnīca (cik atceros, to sauca par Varkaļkrogu), kur vienmēr dabūjami vēži. Mēs te neesam pirmo reizi. Kā veci paziņas sasveicināmies ar saimnieku, kurš steidzas mūs apkalpot. Uz Linarda jautājumu «Kā nu iet?» tas atbild: «Tīri glīši.» Visur meijas — pie durvīm, stūros, atstutētas pie sienām. Grīda izkaisīta kalmēm." (Olga Laicena. Pēdējā diena Dzimtenē - '"Karogs", Nr.11, 01.11.1973)

"Bērnībā, 1960.-tajos gados pie Varkaļkroga pavadīju daudz laika, peldoties un makšķerējot. Lielupē bija iegāzusies milzu liepa, no kuras bija feina copēšana. Mans vecaistēvs, bolderājietis, stāstīja, ka pēc 1. pasaules kara strādājis Rīgas ostā par ūdenslīdēju un nedēļu nogalēs pēc smaga darba ostā kopā ar draugiem vizinājis jaunkundzes airu laivā uz Varkaļkrogu, kur dancojuši un jaunkundzes cienājuši ar augļūdeni." Ģirts Jēkabsons.

Restorāns "Varkaļkrogs" vasaras sezonās darbojās līdz 2. pasaules karam. 1937. un 1938. gadā tā īpašnieks bija K. Knegers.

Mg. hist. A. Radovics